Koki

1997 – 2017

Tie ir vienmēr bijuši manas uzmanības lokā. Tur ir ko pētīt: stumbrs ar saknēm ieķēries zemē, klāts ar mizu, sūnām, ķērpjiem, piepēm; zari – izlocījušies konvulsijās, sniedzoties pēc saules, mezglaini un slaidi, kā pirksti vai stīgas; galotnes ar lapām un pumpuriem saķer debesis un saplūst ar tām. Katrs koks ir vienreizējs un neatkārtojams – ar savu stāstu un likteni. Ja to ierauga, izgaismo un ierāmē, glezna ir piepildīta. Bet koki turpina dzīvot tur, kur stādīti – mežos, parkos un pļavās cauri gadalaikiem un gadu desmitiem.